Meitene nokavēja darba interviju, jo nevarēja paiet garām sirmgalvim, kuram bija nepieciešama palīdzība. Kad viņa beidzot nonāca birojā, tur redzētais viņu pamatīgi izbrīnīja.
Anna ļoti steidzās, lai paspētu uz tikšanos par potenciālo darbavietu. Šī iespēja viņai bija ārkārtīgi būtiska – tas bija viņas sapņu amats, kas ļautu beidzot pārtraukt nebeidzamo gadījuma darbu virkni.
Viņa jau bija teju pie krustojuma, kad izdzirdēja pilsētas trokšņus un mašīnu tauri. Ielas pretējā pusē kāds vecāks kungs, saķēris vēderu, lēnām saļima uz asfalta. Autovadītāji nepacietīgi signalizēja, bet pārējie gājēji vienkārši devās tālāk, izliekoties notiekošo neredzam.
Anna apstājās. Lai gan viņas prāts teica: “Tu kavējies, steidzies!”, viņa šķērsoja ielu un piegāja pie vīrieša.
— Vai jums ir slikti? — viņa jautāja, viegli pieskaroties viņa plecam.
Vecāka gadagājuma vīrietis elpoja lēni, acis bija daļēji aizvērtas. Viņš norādīja uz somiņu:
— Tabletes ir somā.
Anna apstājās un rūpīgi meklēja somā. Viņa atrada pudelīti ar tabletēm, izņēma vienu un iedeva vīrietim.
— Elpojiet mierīgi, viss būs kārtībā, — viņa klusi sacīja, cenšoties saglabāt mieru.
Pagāja dažas minūtes. Vīrieša elpošana kļuva vienmērīgāka, sejas krāsa atgriezās. Viņš atvēra acis un pateicīgi paskatījās uz Annu.
— Tu man palīdzēji… — viņš klusi pateica. — Kā es varu tev atmaksāt?
Anna pasmaidīja, bet tad ātri piecēlās: — Ak, es kavējos…
Viņa kaut ko pateica, atvainojoties, un steidzās uz autobusu. Viņa apzinājās, ka tā ir viņas iespēja, un vairs nebūs otras tādas.
Tomēr viņa nolēma aizbraukt uz biroju, lai zinātu, ka ir darījusi visu, kas bija viņas spēkos. Kad Anna beidzot bija biroja priekšā, viņu izbrīnija redzētais…
Kad viņa nonāca uzņemšanas telpā, sekretāre viņai smaidot sacīja:
— Atvainojiet, vadība mazliet kavējas. Lūdzu, apsēdieties.
Anna apsēdās ar portfeli rokās un jutās mierīgāk.
Pēc pusstundas durvis atvēra un ienāca tas pats vīrietis — kārtīgi noskuviens, eleganti ģērbies, turoties pie spieķa. Anna palika nekustīga.
— Labrīt, — viņš pieklājīgi uzrunāja visus klātesošos. — Es esmu šīs uzņēmuma īpašnieks. Atvainojiet par kavēšanos, radās neparedzēts gadījums.
Viņš paskatījās tieši uz Annu, viegli pasmaidīja un pieklājīgi pamāja ar galvu:
— Jūs esat tā, kas neatteicās palīdzēt, kad citi izvēlējās ignorēt situāciju. Jūs patiesi saprotat, kas ir atbildība, drosme un cilvēcība. Anna, mēs vēlētos, lai jūs sāktu pie mums strādāt pēc iespējas drīzāk. Jūs esat pelnījusi šo iespēju.
Anna nespēja noticēt savām ausīm. Viņas acīs parādījās emocijas un pateicība. Viņa bija palīdzējusi kādam, un tajā pašā laikā palīdzējusi arī sev.
Viņa sajuta, ka šī diena ir bijis nozīmīgs pagrieziena punkts viņas dzīvē. Reizēm visvienkāršākie darbi var mainīt visu. Annas stāsts atgādina mums par laipnības un atbildības nozīmi pat visikdienišķākajās situācijās.
Ko jūs domājat par šo stāstu? Dalieties savās domās komentāros!
